Kad mēs sev sakām – ”Es sev ļoti nepatīku”

Esmu izaugusi ar šādu teikumu, kuru dzirdu joprojām sev apkārt – ”Es sev ļoti nepatīku”. Bet kādēļ? Jo ir riepiņa, rieviņa, lieks cipars uz svariem? Tā rieviņa ir tik nozīmīga, lai sevi tā nīstu un vairotu sevī graujošo enerģiju un noteiktu mūsu vērtību? Esat dzirdējušas par eksperimentu ar rīsiem? Kur divos traukos ievieto rīsus ar ūdeni. Vienam rīsu traukam regulāri saka visnaidīgākos vārdos, savukārt otram – vislaipnākos un mīlošākos. Kā jums šķiet, kas notiek ar šiem rīsu traukiem? Nolamātais rīsu trauks ir iepelējis, savukārt mīlētais trauks ir svaigs.

Kur mēs veltām savu enerģiju?

Cik daudz enerģijas mēs ieguldām, lai pilnveidotu sevi no ārpuses nevis no iekšpuses? Daudzus gadus esmu bijusi apsēsta ar tiekšanos uz kaut ko, kas ir tur ārpasaulē. Krāsoju matus no melniem uz blondiem un atpakaļ. Biju nosauļojusies kā melna ogle. Klausījos repu un klasisko mūziku, kaut man nepatika neviena. Lasīju Gēti un Cosmopolitan.. Mani ļoti interesēja, ko dara skaistas un veiksmīgas sievietes un vēlējos būt tāda kā viņas. Cik no mums šķirsta virtuālo instagramu vai arī novēro citas dāmas uz ielas un nodomā – ”kaut man tā būtu”? Paceļu roku. Un tad rodas jautājums, kādēļ mums tā vajag? Dievs, Visums, Visuma Mīlestība vai arī kā tu nosauksi visaptverošo radītāju – ir radījis mūs katru ar konkrētu nolūku. Man šķiet, ka ne par velti mēs visas neesam radītas vienādas un ne par velti mēs ikdienas sastopamies ar šo dažādību.

10 gadus emocionāli ēdu, neēdu, pārdzīvoju un liku sevi mistiskos standartos. Man ir celulīts, alerģija, mēdz būt uzpūties vēders un vienmēr esmu gribējusi garākas kājas un modeles augumu. Esmu sev daudz jautājusi, kādēļ uzskatu, ka dzīve būs sākusies tikai tad, kad būšu tikusi vaļā no visām rieviņām un pumpiņām? Ironiski, ka arī pēc intensīviem svara zaudēšanas un friziera, manikīra un citu skaistuma speciālistu apmeklējuma vēljoprojām jutos nepilnīga. Ko vēl? Kā vēl, lai sevi izskaistina, papildina? Mana atbilde ir tāda, ka pilnīgumu meklēju neīstajā virzienā.  Mēs, es.. tik daudz enerģijas patērējam, lai satrenētu ķermeni, samazinātu vidukli vai sakrātu naudu kosmētiķa apmeklējumam, tā vietā, lai pieskartos tiem patiesajiem procesiem, kas notiek mūsos. Atzīstu to, ka savu ikdienu tik reti piepildu ar patiesām un patiesi būtiskām lietām. Un kā nu būtu, ja to visu enerģiju, kas aiziet domās par savu ārējo veidolu, ieguldītu, lai kļūtu par tiešām labu cilvēku? Labu cilvēku pret sevi un citiem.

 

Kam mums jāizpatīk?

Ne tik senā dzīves posmā apjautu, ka vēlos sevi redzēt ārēji skaistāku, lai patiktu pretējam dzimumam un apliecinātu sev, ka esmu vērtīga. Kā Tev? Mana dzīve rāda, ka ar nepatiesu skaistumu piesaistīts vīrietis atbildīs šī skaistuma virspusējai būtībai. Kad atveros iekšējam skaistumam un dzīvoju no sirds, nāk dzīvē tik dvēseliski skaisti cilvēki un notikumi! Šāda dzīve ir baudpilna. Pēdējā gada laikā, kad esmu ceļā uz dziļāku sevis izpratni, mainās dzīves kvalitāte. Es nezinu, cik es sveru, neskrienu uz sporta zāli un pasūtu kafejnīcā jebko, ko man gribās. Ja tu zinātu, kādu stresu tas noņem. Cik viegli un labi paliek.

Vēl viens, manuprāt, apslēptais perfekcijas etaps ir cilvēku vērtēšana. Nopētīšana un vismaz iekšēja apspriešanās. ”Varēja jau meitene izmazgāt matus”, ”ar tām kurpēm viņa vispār nevar paiet un tās nepiestāv”, ”vai kā sašpricējusi sev lūpas, izskatās kā pīle”. Godīgi paceļiet rokas. Kur tad sakņojas šī nepatika? Vai tiešām tajā, ka otram cilvēkam ir cita gaume un prioritātes dzīvē vai arī tā ir mūsu nepatika pret sevi pašām un šīs iekšējās nepatikas vēršana uz citiem? Kā būtu, ja mēs šo citu novērošu izmantotu savā izaugsmē un akceptētu šo kā zīmi pieņemt sevi. Pamazām pieņemot sevi, visi cilvēki sāk šķist skaisti un interesanti.

Šo pārdomu nobeigumā vēlos pastāstīt jums par tikšanos ar draudzeni. Dzērām smūtijus, viņai bija koši sarkans biešu smūtijs, kuru viņa netīšām uzgāza uz savas gaišās kleitiņas. Un ko draudzene darīja? Noslaucīja to, ko varēja noslaucīt, un aizmirsa!! Tieši tā, vispār aizmirsa par to un devās tālāk savās gaitās. Wow, vēljoprojām turpinu sev uzdot jautājumu, vai es arī tā varētu. Vai varētu pilnīgi neitralizēties no kaut kāda netīrumiņa, rieviņas un tādēļ nepārtraukt foršo tikšanos ar draudzeni un neļaut tam vispār ietekmēt savu dienu. Bieži vien aizdomājos par šo situāciju, lai tā kā parunātos ar sevi un saprastu, cik tālu esmu tikusi savu aizspriedumu atmešanā.

 

 

 



Ilva Bekmane

Bloga autore

Jau vairāk kā 3 gadus esmu daļa no Biotēkas. Un esmu viena no pirmajām, pie kuras nonāk jaunākie bio produkti un tendences. ''Zaļš'' un bioloģisks dzīvesveids ir mana ikdiena. Tādēļ arī esmu izveidojusi šo blogu, lai dalītos savā kaislībā un zināšanās par ilgtspējīgu dzīvesveidu un palīdzētu arī jums izdarīt pareizās izvēles!

Cieņā pret sevi un pasauli sev apkārt,
Ilva Bekmane

Pārdomām

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti *