Mums vienmēr šķiet, ka citiem iet labāk

Bieži saņemu jautājumus – ”Kā Tev iet tajā saulainajā Spānijā?, ”Kā pavadi laiku savās siltajās zemēs?”, ”Droši vien esi labi atpūtusies?” Mazliet pasmaidu, kad saņemu šos jautājumus, jo zinu, ka zem tiem pamatdoma ir tāda, ka citur un citiem iet labāk. Citur ir labāk nekā Latvijā. Kas mani aizveda līdz pārdomām.

Pirms pāris dienām youtube sāku skatīt fantastiski iedvesmojošu meiteni – Jonna Jinton, kura pirms 8 gadiem pārcēlās uz Zviedrijas nekurieni – mazu pilsētiņu meža vidū ar 10 iedzīvotājiem, no kurienes tuvākais veikals ir 30km attālumā. Jonna dalās savos sociālajos tīklos ar video un bildēm no skaistās dabas sev apkārt, ikdienu, kurā viņa glezno, dzied, uzņem profesionālos foto un īsfilmas. Jonnai arī pieder govs, kas varbūt pirmajā mirklī skan amizanti, bet pavērojiet video, cik skaists kontakts veidojas starp cilvēku un šo dzīvnieku! Mana pirmā doma, skatoties viņas radīto – cik skaisti, man arī tā gribētos!

Bet kas slēpjas aiz tā – ”es arī tā gribētu”? Jonna dzīvo mājā, kura ir nepārtraukti jāremontē un jākurina ar malku (pašai arī tā jāskalda). It īpaši, kad pienāk ziemeļu spēcīgās ziemas. Es dažkārt jūtos viena milzīgā pilsētā – bet kā būtu meža vidū?  Kā būtu patiešām dziļā klusumā? Un neziņā – kā būs. Neziņā – kā nopelnīt un vai saņemšu palīdzību, ja tā būs pēkšņi nepieciešama? Kas notiks, ja pazudīs elektrība vai aizsals ūdens vads un uznāks stipra vētra, esot tur vienai?


Atzīšos, ka šo 2 gadu laikā, kopš dzīvoju Spānijā, vairākkārt esmu domājusi braukt atpakaļ uz Latviju. Uz Spāniju atbraucu sava drauga dēļ, kuram šī valsts ir mājas jau kopš dzimšanas. Atbraucu nezinot kā būs. Jūs jau ziniet, attiecības ir krāsainas. Katra diena mums iemāca kaut ko jaunu un dod iespēju pilnveidot sevi caur savstarpējām attiecībām. Esmu pateicīga draugam, ka viņš pieņem mani un vienmēr cenšamies rast risinājumu. Mēs strīdamies, diskutējam, runājam. Ir visādi 🙂 Ne perfekti, bet visādi. Un dažkārt ļoti labi.

Kad atbraucu uz Spāniju, tad pēc pirmo mēnešu dzīves reibuma sāku piedzīvot apātiju. Pirmos mēnešos vēl viss bija jauns, apgūstams, interesants, aizraujošs, bet pēc kāda laika tiek iepazīti arī trūkumi, nesaprašanas, rodas iekšējā vientulība, jo saproti, ka jauna valsts neaizpildīs jau iepriekš esošo tukšumu un ka ilgi izsapņotās attiecības ar partneri nav dzīves centrs, tā ir tikai daļa. Sākās gremošanas problēmas, ekzēma un atbilžu meklēšana – kādēļ tā?


Pirmais moments kā dēļ piedzīvoju apjukumu ir valoda. Madridē ļoti maz cilvēku runā angliski, vismaz rajonā, kurā dzīvoju un tostarp arī lidostā, pastā un dažādās iestādēs. Ārzemniekiem, kuri šeit uzturas ilgāk par pāris mēnešiem, atbraucot uz Spāniju, ir jākārto dažādi dokumenti, kas man sākotnēji šķita kā neiespējamā misija. Viss ir spāņu valodā, nepieciešamas neskaitāmas kopijas, veidlapas un kvītis. Bankas strādā tikai no rīta un apmaksāt konkrētas kvītis var, piemēram, tikai 1 dienu nedēļā 🙂 Tagad esmu apradusi ar šo sarežģīto sistēmu un spāņu nesteidzīgo lietu risināšanu, bet tas rada apjukumu. Mans silts ieteikums Ilvai pirms 2 gadiem ir mācīties valodu jau uzreiz, kas man kā ne-entuziastiskam valodu apguvējam ir izaicinoši.

Otrs moments ir spāņu mentalitāte. Spāņi ir skaļi, ekspresīvi, ātri, mazāk fleksibli un vairāk ziņkārīgi, tomēr sirsnīgi un atvērti. Viņiem nav problēmas restorāna vidū sākt dziedāt. Viņi bučo tikko iepazītu cilvēku uz abiem vaigiem un smaida. Smaida arī, ja nepatīk. Es, savukārt, esmu cilvēks, kuram jau sejā ir nolasāms, kā es jūtos, t.i. ja arī esmu vien aizdomājusies, tad izskatos dusmīga 🙂

Trešais pietur punkts ir vasaras un ritmi.. +37 grādi dienā, kas nokrītas līdz +30 grādiem vakarā. Ir karsti. Ziemeļniekiem ļoti karsti. Trīs mēnešus pēc kārtas. Ilgas pēc lietus. Spāņi ir pielāgojušies šim dzīves ritmam un labpatikā ietur vakariņas ap pulksten 23.00 vakarā, kad es jau vēlos doties gulēt. Lai arī spāņiem ir cits dzīves ritms, es tomēr daru pa savam. Sākumā mēģināju pa viņējam, bet atgriezos pa savam. Ceļos 6:00 un ēdu pusdienas 12:00.

Numur četri. Madridē nav jūras, okeāna, ezeri, upes. Ir kanāli, dīķi un peldbaseini. Ja gribas, ko plašāku – jābrauc tālāk. Ikdienā dzīvi var apcerēt pie strūklakas, parkā vai braukt kāpelēt pa kalniem, kas arī ir jauki. Tomēr latvietim pietrūkst tas slapjumiņš, kur pamērcēt pēdas un dvēseli, ne? Te nav kraukšķīga sniega un Jāņu nakts ugunskura smaržas vai liepu alejas.

Numur pieci. Kas ir lielākais pārdomu moments ir vienatne. Tā kā esmu intraverta būtne, esmu vienatnē līdz brīdim, kad tiešām viss ir līdz brošai un saprotu, ka kaut kur ir jāiet. Cilvēka dabā ir izjust ilgas pēc sociāla kontakta. Šo 2 gadu laikā neesmu sadraudzējusies ar nevienu spāņu meiteni (teorijas ir dažādas, galvenokārt mentalitāte un valodas barjera), tomēr esmu iepazinusies ar daudziem dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem, galvenokārt pateicoties valodas kursiem un jogas grupai. Tomēr daudzi no šiem cilvēkiem šeit arī ir iebraucēji un bieži vien uzturas neilgu laiku – vai nu esot apmaiņas braucienā vai arī nezinot savus dzīves ceļus un jebkurā brīdī pazūdot ārpus valsts robežām.

Pie numur pieci varētu arī parunāt par darbu no mājām. Kas lielos vilcienos ir forši. Jo katru dienu strādāju kontaktā ar Latviju. Tomēr jāpiemin ledusskapja virināšanas periods, papildus uzkrātie kilogrami un dienas, kad neizlienu no pidžamas. Tur ir vajadzīga sevis kontrole, dienas ritms un mazie ikdienas rituāli. Un paš-uzmundrināšanās.

Numur seši. Papildinot darba tematu. Te ir grūti atrast darbu. Ja ir vēlme pēc karjeras izaugsmes, tad ir jāiet uz krietnu skaitu interviju, vairākās kārtās un beigās iespējams, ka paliec otrais aiz svītras. Šo zinu ļoti labi, jo draugam ir liela pieredze stāstāma. Mājvieta maksā daudz. Lai noīrētu dzīvokli, ir jāmaksā pietiekoši. Ja pilsētas centrā – tad dubultā. Par nelielu apartamentu. Ja vēlies nopirkt plašu dzīvoklī – hipotēka līdz vecumdienām. Arī elektrības, ūdens un telekomunikācijas pakalpojumi maksā dārgāk. Pārtiku var nopirkt lētāk, bet paēst ārpus mājām dažviet ir aptuveni dubultā dārgāk.


Ar šo visu vēlos jums pastāstīt, ka monētai ir divas puses. Vienmēr divas vai pat trīs puses. Un viss ir mūsu uztverē. Visas šīs augšup aprakstītās lietas es varētu uztvert kā skaistas izdevības, tomēr kaut kādā brīdī es tās biju iekšēji izvēlējusies uztvert kā apgrūtinājumus un vairoju savas ilgas pēc mājām, kas ir Latvijā. Pēc kraukšķīgā sniega ziemā, mūsu svētkiem, pēc saprotamajiem latviešiem, gadu gadiem senajām uzticības personām, kopā būšanas ar ģimeni, būšanu pie mūsu dabas un nacionāli atzītu ēšanas laiku. Savukārt Madride ir pilsēta, kura nekad neguļ, vienmēr kaut kas notiek un ir jaunas un vēl neiepazītas vietas, kuras apskatīt, daudz kultūras, ēku, mākslas izstāžu, veikalu, karstuma, balsu un iespaidu.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka atbraukšana uz Spāniju ir likusi saprast, ka neviena pasaules valsts nepadarīs mūs laimīgus (šeit vari iedomāties, tavuprāt, visiespaidīgāko valsti). Ir jāmeklē ceļš pie sevis nevis prom no sevis. Jā, būs vieglāki laikapstākļi, būs cita vide, citādāki cilvēki. Tomēr tas nenozīmē, ka būs labāk. Būs citādāk, bet ne labāk. Šo gadu laikā esmu uzsākusi savu būtiskāko dzīves etapu – dziļi lūkojoties sevī, izrakstot dzīvju uzkrājumu un ar meditāciju palīdzību un līdzīgu ceļu ejošu cilvēku atbalstu tiešām piedzīvot to ilgi meklēto laimi. Un ironiski, tas viss notiek Latvijā, kur es vismaz sajūtās ceļoju bieži vien, ar Skype zvanu palīdzību. Otra dzīve nav labāka,  tā ir viņējā. Tas, kur katrs esam ir mūsu katra mācībstunda un ceļš. Ceļš aiz kuras ārējās čaulas stāv daudz pārdomas, mulsuma dienu un mēnešu, meklējumu. Aiz jebkuras čaulas – vai nu tā atrastos uz neapdzīvotas salas vai Ņujorkas debesskrāpī ir daudz kā vairāk. Pirms sakām – ”Es arī tā gribētu”.. Var padomāt, – ”Vai šo gribot, būs labāk?” Vai gribot ko citu mēs novērtējam to, kas mums ir?



Ilva Bekmane

Bloga autore

Jau vairāk kā 3 gadus esmu daļa no Biotēkas. Un esmu viena no pirmajām, pie kuras nonāk jaunākie bio produkti un tendences. ''Zaļš'' un bioloģisks dzīvesveids ir mana ikdiena. Tādēļ arī esmu izveidojusi šo blogu, lai dalītos savā kaislībā un zināšanās par ilgtspējīgu dzīvesveidu un palīdzētu arī jums izdarīt pareizās izvēles!

Cieņā pret sevi un pasauli sev apkārt,
Ilva Bekmane

Pārdomām

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti *