Par manu kompulsīvo jeb emocionālo pārēšanos

Šis ir tas mirklis, kad beidzot par to runāju. Tas sākās pirms aptuveni 13 gadiem. ”Tas” jeb emocionālā pārēšanās angliski tiek saukta par binge eating, emotional eating, compulsive overeating. Un  iespējams tagad lasi tieši Tu, kura arī jūtas tikpat apmaldījusies un apjukusi, cik es jutos tad. Tādēļ dalos ar to šobrīd, jo biju ļoti apjukusi un nokaunējusies.

Pārēdos ne jau tikai, kad biju nogurusi, skumja, uztraukta, bet arī tad, kad biju garlaikota, aizņemta ar lietām, ko man nepatīk darīt, pārsportojusies vai arī dusmīga. Vesela grēda ar emocijām, kuras ir pavisam normāli just. Bet kā ar tām tiku galā? Es tās apēdu līdz nelabumam. Kā rezultātā šīs emocijas noriju un vairoju dubultā. Dažreiz cenšoties arī izvemt. Domāju, ka neviens no ārpasaules arī nezināja. Jo biju nolēmusi to ļoti labi slēpt, ēst aiz muguras to, ko ”nedrīkst”, bet citu klātbūtnē ēst tikai to ko ”drīkst”. Jo man šķita, ka tikai cilvēki bez gribasspēka un bez mugurkaula var nonākt šādā brīdī.

Diētas ievērošana bija liels aizmetnis pārēšanās pirmsākumiem. Jau no 12 gadu vecuma biju aizrāvusies arī ar sportošanu un svara nomešanu. Jo kāds nevilšus bija izteicis komentāru, ka esmu apaļīga. Un tas viss arī sakrita reizē ar vecāku šķiršanos, kas iedeva papildus emocijas. Pirmās pārēšanās reizes bija tieši tad, kad ilgāku laiku sev biju ko aizliegusi un pēkšņi vienas dienas laikā centos atgūt ”iekavēto”, jo ķermenis sauca ”lūuuudzuuu, palīdzi man un iedod uzturvielas, kas man ir vajadzīgas”, bet es šo palīgā saucienu nesapratu un sabāzu ķermenī visu, kas bija acu priekšā. Sāku saukt šīs pārēšanās dienas par sliktajām dienām. Un sevi – par sliktu cilvēku, jo esmu pārkāpusi savus stingros nosacījumus.

Gadiem tālāk ejot, kad aizvien vairāk sāku nodarboties ar fitnesu, pārēšanās dienas sāku dēvēt par ”cheat-day”, kas principā arī bija milzīgs ”cheat” jeb apmāns pret sevi pašu. Zinu, ka pasaulē ir daudz fitnesa cilvēki un tiem ļoti labi strādā šāda dzīvesveida un uztura filozofija, bet ne man. Tas mani ieveda vēl dziļāk ēšanas mānijā.

Aptuveni 10 gadus emocionālā pārēšanās bija mans ikdienas sabiedrotais. Ar labākiem un sliktākiem posmiem. Pat, ja kādu dienu nepārēdos, tad konstanti domāju par to kā, lai tas nenotiek vai arī kā tas ir noticis iepriekšējās dienās. Meklēju jaunas diētas, jaunus ierobežojumus, jaunus sevis izdzīšanas un izdresēšanas veidus. Jo man taču ir jābūt cilvēkam ar gribasspēku. Izaicinošs laiks, kad neredzēju izeju un izjutu tik lielu vainas sajūtu pret sevi. Aizbēgšanu no savām emocijām. Šo 10 gadu laikā bija grūti izveidot labas attiecības ar citiem, jo manas attiecības ar sevi bija izkropļotas. Nenoturīgas un nesaprotamas. Noliegums pret sevi un savu jūtīgo dvēseles daļu. Aizliegums just. Nu jau 3 gadus varu sevi saukt par brīvu no šīs kompulsīvās pārēšanās un esmu nonākusi mirklī, kad vēlos dalīties ar jums par to. Vēlos piebilst, ka vēl joprojām izjūtu emocijas, kas iepriekš ir raisījušas ēšanas lēkmes, bet nu es jau māku apstāties. Un pastāstīšu kā to sasniedzu.

Jāpiebilst, ka neesmu speciāliste un neesmu mācījusies ne psiholoģiju un arī ne uztura tematiku profesionāli. Bet esmu daudz lasījusi un daudz izdzīvojusi. Tādēļ dalos ar soļiem, kas man palīdzēja mainīt savu dzīvi. Pievienoju arī dažās bildes, kurās ironiskā kārtā jutos iekšēji ļoti nelaimīga ar sevi, izsalkusi un apmaldījusies. Emocionāli nekāda. Bet pēc bildes jau nepateiksi, vai ne? 🙂

 

Lietas, kas man ir palīdzējušas uzlabot attiecības ar sevi

Pirmais veselīgais solis bija sava dabiskā izsalkuma vērošana un visu izslēgto uztura grupu atkārtota iekļaušana. Atļāvu katru dienu sev apēst to, ko vēlos (un ko arī vēlas mans ķermenis). Piemēram, apēdu kaut ko saldu pēc katras ēdienreizes, tādējādi neradot sev ierasto stresu, ka tas varētu būt iespējams vienīgais deserts šajā mēnesī. Ēdu lietas, kas sazemē – sakņaugi, labie tauki, siltas un sātīgas lietas. Ar salātiem es aizlidoju un kļūstu vēl tramīgāka, man noderēja sautējumi, zupas. Ēdiens ar daudz gī sviestu.


Otra lieta, kas man ir palīdzējusi ir – justies aizņemtai un sabalansētai. Mans dabīgais stāvoklis, kad atļauju sev plūst ir šķietams haoss, tā ir haotiska plūšana. Plānotājs un kalendāra sastrukturizēšana neplūst manās dzīslās, bet tas tik ļoti palīdz! Katru dienu ieplānoju lietas, kuras man patīk darīt un kuras vajag darīt. Ieplānoju šīs lietas konkrētos laikus. Piemēram tagad esmu ieplānojusi, ka celšos plkst. 6:30 katru darba dienas rītu, 30 minūtes rakstīšu morning-pages (ja vēlaties, par šo rakstīšanu uzrakstīšu plašāk), tad veikšu rīta skaistuma rituālu un gatavošu brokastis, tikai tad ieskatoties telefonā, plkst. 8:00 sākšu savu darba dienu ar jau zināmu dienas plānu. Un pievēršot uzmanību šādiem plāniem arī dienas laikā un vakarā – jūtoties piepildīta ar iedvesmu, jauniem mērķiem un pasaules un cilvēku iepazīšanu. Ja diena ir saplānota, tad vairs nerodas prāta spēles, kas saka priekšā – ”atļauj sev nedarīt neko”, kas beigās izvēršas par spietošanu ap ledusskapi un apātiju, jo dzīvi gribas piepildīt ar kaut ko.


Pārstāt vēlēties mainīt ķermeni vai zaudēt svaru. Un tā vietā izvēlēties justies labi. Milzīgi svarīgs punkts priekš manis! Izlēmu pārstāt iet uz nenormāli trakajām aerobikas nodarbībām un trenkāt sevi līdz mirklim, kad vakarā nevaru aizmigt, jo kājas rauj krampjos no fiziskās pārslodzes un rūc vēders, jo nedrīkstu ēst pēc 18.00. Pārtraucu savu sporta kluba abonementu un paņēmu pauzi. Vairākus mēnešus. Tikai staigāju dabā un staipījos sekojot youtube jogas video. Pārstāju kāpt uz svariem un sekot fitnesa modelēm instagramā. Un ziniet – es sāku justies labāk kā nekad, kad manā galvā pārstāja skanēt mazā balstiņa, kas dzina mani sasniegt nesasniedzamu perfekciju. Jo man nekad nebūtu gana. Pat tad, kad biju savā zemākajā svarā un varēju lepoties ar satrenētu ķermeni. Pat tad man nebija labi. Gribēju vienmēr kādam izpatikt un biju ieņēmusi galvā, ka patikšu cilvēkiem un it īpaši pretējam dzimumam tikai tad, kad būšu ”perfekta”. Pārskrējusies un agresīva pret sevi un katru trešo dienu pārēdusies līdz nelabumam, pēc tam neēdot neko, lai sasniegtu savu nesaprotamo perfekciju. Un ziniet, beidzot nodibināju ilgnoturīgas attiecības tikai tad, kad pārstāju sevi izdzīt un satraukties par ķermeņa izmēriem. Šobrīd esmu atkal iegādājusies abonementu, bet jogas studijā, jo man neder intensīvi HIIT intervālu treniņi. Tomēr lūkoju, lai arī neizdzītu sevi jogas veidā un neeju uz nodarbību, ja jūtos patiesi nogurusi. Tā vietā izeju piemēram pastaigā, vai apzināti paguļu un pastaipos mājās uz jogas paklāja. Jo mazkustīgums arī nav sevis mīlestība.


Piešķirt ēdienam mazāku nozīmi. Tas taču nav pats svarīgākais mūsu dzīvē! Vai ēdiens ir svarīgāks par attiecībām ar sevi pašu, Dievu, ģimeni, draugiem, vismīļākajiem hobijiem un baudas pilnu dzīvi? Mazliet ironiski, ka ēdiens jau ir rūpes par sevi pašu. Bet kur gan ir tā robeža, kad sāc justies nemitīgā stresā un aizejot uz kādu restorānu saproti, ka nekas no ēdienkartē piedāvātā neietilpst tagadējā diētas plānā un paliec pat dusmīgs. Dusmīgs uz sevi, citiem, restorānu. Dusmīgs, kad atnes ēdienu, kurš ir pārāk taukains vai mērce ir pārāk salda un vispār tur ir glutēns. Dusmīgs, ka viņi nezina, ka Tu taču nedrīksti 28 dienas ēst rafinēto cukuru. Nu viss. Tad jau varbūt var to visu dienu veltīt, lai apēstu, kas vien acu priekšā? Vai arī neēst atlikušo dienu vairs neko. Kā saka – ”been there, done that”. Un varu teikt – apzināti un laimīgi apēsts kūkas gabals ir daudz vērtīgāks mums nekā dusmās apēsti svaigie salāti ar supervitaminizētu ābolu etiķa-dīgstu dressingu. Nepārprotiet, man vēl joprojām ir svarīgi, lai ēstu labas kvalitātes, bioloģisku, svaigu un ar labām domām gatavotu ēdienu. Ar daudz dārzeņiem un vērtīgām garšvielām. Bet, sasodīts, tas taču nav visas dzīves centrs. Dzīves centrs ir laime – mīlestība! Es vēlos mīlēt dzīvi, cilvēkus, satikšanās, mirkļus. Un kā gan, lai tos mīl, ja ir nepārtraukts stress, ko ir radījuši visi iespējamie diētu kulti?


Dažreiz apēst vairāk ir normāli. Būs svētki, būs PMS, būs tumšs ziemas laiks. Un ziniet, kad man ir pienākušas dažas dienas pirms PMS, tad varētu apēst visu un iekosties (emocionāli) kādā tuvā cilvēkā, kas to nav pelnījis. Tas vēl joprojām atnāk, bet ar apziņu un sapratni. Saprotot, kādēļ tas tieši tajā mirklī notiek un reaģēju, kas būtu tad jādara. Cenšos mājās turēt ēdienus, kuri noderētu šādiem mirkļiem, kad varētu būt ļoti izsalkusi un zinu, ka tie neliks man justies slikti, ja nekontrolēti apēdīšu vairāk. Piemēram – turēt ledusskapī saldētus augļus no kuriem pagatavot saldējumu, bezpiedevu jogurtu ar medu un riekstu sviestu vai arī uzjaukt siltu garšvielu dzērienu, kas nomierinās. Un, ja arī ir svētki un pilns galds ar kūkām – nu un, apēdīšu, varbūt vairākas. Un atļaušu sev ēst kādu saldumu arī rīt un parīt – ja ķermenim gribēsies.


Ēst pietiekoši. Tas ir svarīgi. Agrāk esmu mēģinājusi ievērot pārtraukto gavēšanu, atslodzes dienas.  Zinu daudzus, kuriem tas nostrādā. Bet man tas N E S T R Ā D Ā. Vismaz ne šobrīd. Jā, es zinu, ka jaunākie pētījumi vēsta, ka šūnām ir ļoti laba badošanās. Bet vēl labāka šūnām ir sakārtota emocionālā veselība. Vēl neesmu nonākusi līdz punktam, kad ēdu pilnīgi pēc sajūtām – neievērojot ne laikus, ne dienas ritmus. Šobrīd ēdu 3 galvenās ēdienreizes – labi sātīgas, ar mīlestību pagatavotas no labiem produktiem. Un arī starp šīm ēdienreizēm uzēdu veselīgus našķus. Dažreiz arī izdodas izlaist ēdienreizi, ja patiešām negribas. Nesaku, ka nākotnē nevarētu pārtapt par pārtrauktās gavēšanas fanāti. Tomēr šobrīd tas tā nav, jo tas man nepalīdzētu atgūt līdzsvaru.


Iepazīt un analizēt savas emocijas. Saprotu, ka tajā brīdī, kad uznāk ēšanas lēkme, analīze var ieskrieties. Tomēr analizēt un izzināt sevi mēs varam, gan pirms tam, gan pēc tam un arī tagad. Uzskatu, ka visiem emocionālajiem ēdājiem ir ļoti liela emocionālā pasaule, kas ir jāizprot. Uz mirkli apstājoties un pajautāt, kā es jūtos? Vai man kur ķermenī sāp? Kādēļ sāp? Kādēļ esmu saskumis? Varbūt skumju iemesls ir uzlabojams ar labu grāmatu vai tikšanos ar draudzeni. Varbūt Tev arī palīdzētu lietu sarakstīšana uz lapas – kuras vari darīt, kad nāk virsū emocijas, kuras vēlies apēst. Iet pastaigā, nodarboties ar kādu hobiju, kas aizņem rokas, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, izpētīt jaunu tematu vai iekopt dārziņu uz palodzes :). Apzinātība un meditācija ir manas dzīves lielākā dāvana. Un arī cilvēki, kas apkārt to piekopj un ar kuriem varu kopīgi iet šo ceļu, ir milzīga dāvana. Paldies Jums!


Daudz esmu lasījusi un pētījusi, ejot šim cauri. Speciālisti šo pārēšanās sindromu ir izskaidrojuši arī ar smadzeņu procesiem. Ir dažādi uztura bagātinātāji, kas veicina laimes hormona izstrādi. Ir arī dažādi uztura plāni ar augstu tauku vai arī tieši augstu ogļhidrātu pārsvaru, kas ir vērstas uz cukura līmeņa līdzsvarošanu. Esmu mēģinājusi šo gadu laikā visas iepriekš minētās pieejas. Bet neviens uztura bagātinātājs vai diēta, kura izslēdz lielas pārtikas grupas man nav palīdzējusi. Mans risinājums ir bijis visos citos punktos, izņemot šo.


Šie punkti nav sakārtoti secībā pēc to svarīguma. Jo šis ir svarīgākais punkts. Es lūdzu Dievu. Ļoti lūdzu, lai viņš man palīdz. Ne katru dienu lūdzu, bet lūdzu, kad bija smagi. Jo tajā brīdī jutos apmaldījusies un nežēlīga pret sevi. Un ziniet ko, tagad ir labi! Tagad beidzot ir labi. Un būs labi arī Tev!


Nobeigumā

Esmu ļoti, ļoti pateicīga par izieto pieredzi. Tas man ir licis palūkoties uz dzīvi no citas puses. Varbūt tas kādam skan savādi, bet pēc šīs izietās pieredzes, kuru uzskatīju par atkarību. Vairs nenosodu nevienu cilvēku, kurš apkārt cīnās ar atkarību. Vairs nenosodu cilvēkus, kuri ir apmaldījušies dzīvē, jo tos ir pārņēmusi, kāda viela vai darbība. Viens ir skaidrs, atkarību uzveikšanai ar gribasspēku dažreiz (vai vienmēr) ir par maz. Tā ir ļoti kompleksa lieta, liels darbs un liela Dieva dāvana – tikt ar to galā. Cilvēki, kuriem ir atkarība nav vāji. Tie ir ļoti stipri cilvēki, ja apzinās savu situāciju un cenšas to risināt! Un, ja Tev vajag draudzīgu plecu, ar kuru parunāt – esmu šeit!

 

 



Ilva Bekmane

Bloga autore

Jau vairāk kā 3 gadus esmu daļa no Biotēkas. Un esmu viena no pirmajām, pie kuras nonāk jaunākie bio produkti un tendences. ''Zaļš'' un bioloģisks dzīvesveids ir mana ikdiena. Tādēļ arī esmu izveidojusi šo blogu, lai dalītos savā kaislībā un zināšanās par ilgtspējīgu dzīvesveidu un palīdzētu arī jums izdarīt pareizās izvēles!

Cieņā pret sevi un pasauli sev apkārt,
Ilva Bekmane

6 Komentāri

  1. Krista

    Patiesi un tik ļoti īsti, kkur saredzu arī sevi tajā visā… Paldies, šis liek aizdomāties!

    Atbildēt
    1. Ilva BekmaneIlva Bekmane (Raksta autors)

      Paldies, Krista! 🙂

      Atbildēt
  2. Sabine

    Paldies par rakstu! Isuma varu tikai piekrist, ka viss, kas notiek ar mums pashaam, ved uz to, ka mes vairs nenosodam citus. Vienmer esmu bijusi empatiska un iejuutiga pret apkartejiem, tacu izejot (parsvaraa nevienam nenojaushot) dazhadam pieredzem, taja skaitaa, Jusu minetajai (sen atpakal, paldies Dievam, ilga tikai dazhus meneshus), parveido mus par vel gaisakaam dveselem. Es beidzot tiesam esmu sapratusi, ka nekad NEKAD nedrikst nosodit citus, jo nekad nezinam patieso situaciju un iemeslus.
    Paldies par visiem Jusu rakstiem un vlogiem. Es ari vienmer esmu bijusi veseliga dzivesveida piekriteja.
    Lai dzive izdodas un velu visu to labako! 🙏🏼☀️

    Atbildēt
    1. Ilva BekmaneIlva Bekmane (Raksta autors)

      Paldies, Sabīne, par komentāru! 🙂 Tas ir tiesa, mūsu pieredzes ved tuvāk uz dziļu izpratni un mīlestību. Īsta dzīves skola, ja pieredzes tiek izprastas un novērtētas. Priecājos, ka seko un lasi! Tev arī visu to labāko 🙂

      Atbildēt
  3. Dāvids Roževics

    Paldies par sirsnīgo rakstu, pieredzi un piemēriem, ko sniedz. Noteikti liels piepildījums, ja jūti, ka vari dalīties ar sevis augšanu, veicinot arī citu izpratni, atgādinājumu nenolaist rokas utt. un tādējādi izpušķojot
    dzīvi ar tik foršās sajūtas dodošo palīdzīgas rokas sniegšanu daloties ar šādām izpausmēm.

    !

    Atbildēt
    1. Ilva BekmaneIlva Bekmane (Raksta autors)

      Paldies, Dāvid 🙂 Jā, šīs dzīves nianses un mirklis, kad ir iespēja dalīties pieredzē un patiesumā, ir pāri visiem citiem dzīves sīkumiem.

      Atbildēt

Pārdomām

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti *